Cīņas (ne)spēja

Aivars

NESPĒJA VAI NEVĒLĒŠANĀS SEVI AIZSTĀVĒT ???

            Novembris ir mēnesis, kurā mēs īpaši atzīmējam mūsu Latvijas Valsts dibināšanu un tai sekojošās Brīvības Cīņas. Un katrreiz, runājot par pagātni, gribot negribot mums nākas ieskatīties arī tagadnē un nākotnē un uzdot sev loģisku jautājumu: “Ja tagad mums draudētu militāras briesmas, vai mēs varētu sevi aizstāvēt?”. Uz šo jautājumu nebūt nav viegli uzreiz atbildēt, tas ir jāizvērtē no vairākiem un dažādiem aspektiem.

            Par aspektu, ka daudzi no tiem, kam uzticēts rūpēties par mūsu valsts drošību, patiesībā to ienīst un tikai gaida izdevīgu mirkli, kad iegrūst mums dunci mugurā, es šoreiz daudz nerakstīšu. Pietiekami bieži šis fakts ir pieminēts un pamatots, kas gribēja, sen jau to saprata, kas nevēlas redzēt acīmredzamo, to spītīgi noliegs, un bezjēdzīgi būs tādam 100.reizi pēc kārtas atkārtot, ka 2x2 = 4, nevis 5 vai 8. Pievērsīsimies tiem mūsu drošības sargiem, kam tiešām Latvija kaut ko nozīmē un kas (vismaz vārdos) ir gatavi to vajadzības gadījumā aizstāvēt.

            Lai to varētu izdarīt, ir nepieciešamas 3 lietas: 1) piemērots militārais bruņojums 2) atbilstoša fiziskā sagatavotība 3) nepieciešamā garīgā noturība. Kas attiecas uz 1.faktoru, nav noliedzama mūsu bruņoto spēku militārā izaugsme Protams, līdzināties vai pārspēt mūsu “draudzīgo” Austrumu kaimiņu šai ziņā mēs nekad nespēsim, un tomēr – vajadzības gadījumā ar esošo lielgabalu, pretgaisa aizsardzības iekārtu, tanku un pašgājēju haubiču palīdzību mēs varētu nobremzēt iebrucēju ordas uz kādām 24-48 stundām, kamēr ieradīsies palīgā (nevar taču nepildīt NATO līguma 5.pantu) pārējo dalībvalstu karaspēks, kurš tad pēc sava bruņojuma un dzīvā spēka apjoma būtu līdzvērtīgs pretinieks maskavītu ordām.

            Otrs faktors, kas attiecas uz karavīru fizisko sagatavotību, nav tik iepriecinošs; kā apgalvo virsnieki, kas uzņem topošos karavīrus Aizsardzības akadēmijā, daudziem ir grūti izpildīt fiziskos normatīvus, lai gan tie nepārsniedzot t.s. GDA normas, ko PSRS laikos lika pildīt katram fiziski veselam vidusskolniekam. Tomēr mani personīgi šis fakts ne pārāk uztrauc. Fizisko formu var uzlabot, regulāri un cītīgi trenējoties, bez tam – jāatceras, ka tagadējais karš vairs nebūt nav tāds, kāds aprakstīts Grīna “Dvēseļu putenī” vai Šiņķa “Kurzemes cietoksnī”. Ļoti daudzos gadījumos mūsdienās visu “netīro darbu” izdara roboti (atcerēsimies kaut vai plaši izplatītos “dronus”) un automātiski palaižamās raķetes. Nelaiķis A.Slucis savulaik bija rakstījis: “Es nesaprotu atrunas, ka bruņota konflikta gadījumā nebūšot, kam stāties pretī krievu tankiem. Ja mēs pietiekamā skaitā iepirksim datorvadāmās prettanku raķetes, tās vajadzības gadījumā varēs palaist kaut vai padsmitnieks-pusaudzis, kuriem taču tā patīk spēlēt datorkariņu, tikai šoreiz tas viss būtu īstenībā, nevis virtuālajā realitāte”. Un tik tiešām, cilvēkus, kam fiziskā forma nav vajadzīgajā līmenī,  mierīgi varētu izmantot datorvadāmo ierīču remontā un apkalpošanā (šim nolūkam derētu kaut vai daudzi pusparalizētie t.s. “paralimpieši”). Ar gadiem to loma kara darbībā arvien pieaugs, un, esmu pārliecināts, ka, ja ne mūsu bērni, tad mūsu mazbērni ar lielu izbrīnu lasīs grāmatās par to, ka cilvēki kādreiz paši devušies karā, riskējot ar savu veselību un dzīvību, tā vietā, lai vienkārši ar mobilās ierīces palīdzību aktivizētu viņu rīcībā esošos robotus ar n-tajām dzīvībām katram, kuri tad izdarītu visu nepieciešamo kā savulaik Romas gladiatori arēnā, bet ļaudis tikai no malas tajā visā noskatītos un veiksmes gadījumā sajūsmā aplaudētu (fantastiskās filmās tas viss jau patlaban tiek rādīts).   Protams, tas nenozīmē, ka mums principā nebūtu jārūpējas par mūsu karavīru fizisko sagatavotību, tai ir un vēl ilgi būs svarīga nozīme visāda veida karos, bet atļaušos tomēr izteikt savu viedokli – tā jau tagad tomēr nav izšķirošā!  

            Kas tad ir galvenais manā uztverē? Nenoliedzami trešais faktors – garīgā gatavība būt nežēlīgam pret ienaidnieku, vēlēties to pēc iespējas ātrāk iznīcināt, nevis meklēt iespēju atrast kompromisu ar viņu un noslēgt pamieru. Ļoti daudzi būs dzirdējuši fabulu par zaķi, kuru burvis pārvērta par lauvu, bet kurš tik un tā muka kā traks, ieraugot lapsu, jo viņam diemžēl bija saglabājusies gļēvā zaķa dvēsele. Lūk, tāpat mēdz būt arī ar karavīriem! Vislabākā fiziskā sagatavotība, vismodernākais bruņojums nekā nelīdzēs, ja karavīrs iekšēji nebūs gatavs cīnīties ar ienaidnieku, ja viņš būs gļēvs, vai vēl bēdīgāk – viņam būs žēl nogalināt ienaidnieku! Patlaban cionistu-masonu-pederastu režīms visā pasaulē aktīvi izvērš t.s. “pacifisma propagandu”, kuras pamatprincips – ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru, varbūt ienaidniekam kļūs kauns, un otrreiz viņš vairs nesitīs. Realitātē, protams, naidnieks sit gan 2., gan 10.reizi, mūsu nepretošanos pamatoti uztverot kā gļēvumu, kuru vienkārši būtu grēks neizmantot savā labā. Ne velti jau Ā.Hitlers savā grāmatā “Mana cīņa” bija rakstījis, ka neviena ienaidnieka viesuļuguns nenodarīja tādus zaudējumus Vācijas karaspēkam, kā netraucēti izvērstā karavīru demoralizēšana, sludinot viņiem pacifismu. Pa šiem simts gadiem kopš Hitlera grāmatas tapšanas pacifisma sērga ir izplatījusies neiedomājamos apmēros. Cilvēki vairs nesaprot, kur beidzas vēlme saudzēt viņu dzīvības un sākas  atklāta nodevība un padošanās ienaidniekam.  To parāda kaut vai, piemēram, notikumi Ukrainā, kur tauta gļēvos nodevējus, kas parakstīja kapitulantisko “Minskas vienošanos” nenomētāja ar akmeņiem un nesadūra uz mietiem, bet gan sagaidīja ar ziediem un aplausiem. Un arī patlaban Donbass un Krima tikai tāpēc ir okupantu rokās, ka ukraiņu tautas vairumam 1) bail iet karā, jo var taču zaudēt veselību un dzīvību 2) žēl ienaidnieku, kuri tak arī cilvēki vien ir. Tāpēc viņiem ir arī tādi vadoņi, kuri pat nav uzskatījuši par vajadzīgu ieviest vīzu režīmu ar agresorvalsti Krieviju, nerunājot nemaz par pilnīgu robežas slēgšanu, kā tas ir, piemēram, starp Armēniju un Azerbaidžānu. Un Putins varēja mierīgi divas reizes pēc kārtas prezentēt jauna tilta atklāšanu uz okupēto Krimas pussalu, zinot, ka viņam nekas nedraud, to darot. Patiesībā pietiktu nospiest vienu podziņu uz raķetes “Igla” palaišanas iekārtas, un pēc pāris minūtēm nebūtu vairs ne tilta, ne Putina, bet nebija jau, kam to darīt – visus bija pārņēmis gļēvums un pacifisms.

            Tagad mēs redzam arī, kas notiek uz Polijas un Baltkrievijas robežas – aziātu bandīti, Lukašenko režīma uzkurināti un sakūdīti, rauj pušu dzeloņstieples, uzbrūk robežsargiem, sitot viņus ar visu, kas gadās pa rokai (daudzi jau smagā stāvoklī ir ievietoti slimnīcās), vairākās vietās jau ir šķērsojuši robežu un nonākuši Polijas teritorijā. bet poļu varas iestādes tikai nevarīgi plāta rokas un sūkstas, ka cilvēku uz robežas esot par maz. Prātiņ nāc mājās, pietiktu ar 20-30 cilvēkiem, kas tiktu izvietoti pa visu robežas perimetru viens no otra redzamā attālumā, katrs bruņots ar “kaulu zāģi”, un tiklīdz parādītos bandītu pūlis, kas mēģinātu vardarbīgi tikt pāri robežai, uz viņiem nekavējoties tiktu atklāta iznīcinoša viesuļuguns, nešķirojot tos pēc dzimuma un vecuma – bandīts jebkura gadījumā ir un paliek bandīts. Tādejādi 5-10 minūšu laikā visa problēma ar t.s. “bēgļiem-imigrantiem” būtu atrisināta reiz un uz visiem laikiem.  Kas traucē to izdarīt? Politiskās gribas trūkums, jeb, vienkāršā valodā runājot, gļēvums, nodevība un žēlums nevietā.

            Nereti dzird arī sūkstamies šādi: “Mēs jau būtu gan darījuši, bet pavēle nebija dota, un ko tad mēs varam…”. Te vietā būtu atgādināt L.Inkina teikto vienā no pārraidēm “Būt latvietim”, kad viņš vēl nebija kļuvis par bēdīgi slavenā viltuspatriota E.Šnores palīgu un pats sācis uzvesties kā gļēvulis un nodevējs, proti, viņš izteicās apmēram šādi: “Kāda gan nozīme, ko teica tāds Ulmanis? Īsts Patriots, Latviju mīlošs bruņots karavīrs nedrīkst “palikt savā vietā”, kad tautai brūk virsū ienaidnieks, viņam jāstājas tam pretī, negaidot pavēli, un pat tad, ja pavēle ir nepretoties! Gļēvas un nodevīgas pavēles vienkārši nedrīkst tikt pildītas!”. Lūk, tā būtu jārīkojas arī poļu (un vispār jebkuras valsts) robežsargiem – uz bandītiem jāatklāj uguns, negaidot, kad tiks dota pavēle to darīt, un arī tad, ja pavēle izskan “nepretoties”, jo kas tad ir svarīgāks – paklausība priekšniecībai vai  vēlme nosargāt savu zemi, savu tautu un kaut vai sevis paša tuviniekus? Tas būtu teorētiski, bet praksē, baidos, ka tā paša pacifisma ideoloģijas samaitāti, robežsargi rīkotos pilnīgi pretēji – nešautu uz uzbrucējiem pat tad, ja saņemtu pavēli šaut, jo “viņi taču arī ir cilvēki”, un tas nekas, ka ieradušies mūsu zemē, labākajā gadījumā, ar mērķi uz mūsu rēķina parazitēt, sliktākajā – mūs piekaut, aplaupīt, izvarot un nogalināt. Un, ja nu ļaudis ir šādi noskaņoti, tad sunim zem astes var pabāzt gan viņu fizisko formu, gan viņu rīcībā esošos modernos ieročus.

            Visbeidzot, ir vēl tāds aspekts – ir jābūt gatavam ar sevi riskēt, zaudēt cēlas idejas vārdā ne tikai savu labklājību, bet arī savu dzīvību. Lūk, bijušais ASV prezidents Donalds Tramps netika otrreiz ievēlēts tāpēc, ka vēlēšanu rezultāti tika viltoti, viņš to lieliski zināja, bet likumīgā ceļā nespēja neko panākt, jo visur pie teikšanas bija viņa pretinieki demokrāti-sorosieši. Viņam gan bija vēl viens “trumpis” – armija, kas nospiedošā vairumā bija viņa pusē, viņš varēja, līdzīgi, kā tas notika Mjanmā, pasludināt ārkārtas stāvokli un atteikties atkāpties no amata, piešķirot sev ārkārtējas pilnvaras uz neierobežotu laiku. Protams, viņa pretinieki to uzņemtu “uz durkļiem”, nav izslēgts, ka ASV izceltos pat pilsoņu karš, taču īstam Patriotam, drosmīgam cīnītājam no tā nav jābaidās. Viņam būtu jābūt gatavam arī krist šajā cīņā, kā savulaik krita Kadafi Lībijā.  Taču Trampam svarīgāk bija saglabāt ne tikai savu nožēlojamo gļēvuļa dzīvību, bet arī miljardiem vērto “Trampa impēriju”, kas karadarbības rezultātā varētu sabrukt. Nu, ko lai saka, savu izvēli viņš ir izdarījis, otrreiz par prezidentu viņam vairs nekļūt, jo tāds, kas grib būt labs visiem, galu galā izrādās nederīgs nevienam. Kas neriskē, tad nekad nevinnē (abās šā vārda nozīmēs - neuzvar un nelaimē) !!!

            Ja mūsu senči savulaik būtu “gudri” sprieduši, ka “bermontieši tak arī ir cilvēki” un ilgi un dikti apsvēruši, ko viņi var zaudēt, uzsākot pret viņiem karu (varbūt labāk būtu mēģināt noslēgt ar šiem miera līgumu), nekādas Latvijas valsts nebūtu un nez vai būtu vēl Latviešu tauta kā tāda. To, lūdzu, atcerēsimies, izvērtējot pagātni, tagadni, un domājot par to, kas mūs gaida nākotnē !!!

PAR LATVIJAS VALSTI UN LATVIEŠU NĀCIJU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

GĻĒVULIS MIRST SIMTS REIZES, VARONIS – TIKAI VIENU !!!

21.11.2021.                                                                             Aivars Gedroics

21.novembris, 18:40
Beerdrinkers Von Kowelenz

Atkal Gedroica palagi.

Gedroic, tu ir debils- D.E.B.I.L.S

21.novembris, 19:39
Aivars

Kāds prieks, ka smirdīgajam kroplim atkal nepatika!!! :)))

21.novembris, 20:43
īpaši stulbs

Ja poļi šautu uz migrantiem, tad būtu "nošauts" arī kāds no baltkrievu robežsargiem. Tad būtu elle vaļā.

22.novembris, 12:01
Aivars

Tāpēc lai šauj tikai 1 virzienā, atbildēt nevajag! :)

22.novembris, 13:49

Tavs ziņojums

 
 
Autorizācija
Komentē Jaunākais: Šodien, 20:23

Jaunākās diskusijas