Vakar biju Rīgas krievu teātrī, sākumā tiek atskaņota direktores runa par atbalstu Ukrainai. Zālē dzirdamas pārdesmit "О, Боже, и тут!" nopūtas. Es speciāli pagriezos, lai padedzinātu aiz sevis sēdošu vati ar skatienu.
— Nenormamma (@nenormamma) October 16, 2022
Andris: Mums vajag krievu teātri...?
Līva: Būsim godīgi, krievu teātri spēj spēlēt tikai krievi, vai tādi, kuriem arī asinīs ir krievu asins piejaukums. Teātris, tāpat kā valoda, jau nav vainīga pie viena veca marazmātiķa.
Ainārs: Nevajag iet uz viņu teātri.
Ieva: Direktores nostāja jau kopš paša sākuma ir bijusi par Ukrainu. Nevajag meklēt ienaidniekus tur, kur viņu nav.
Marina: Yeap, esmu dzirdējusi šo uzrunu. Bija laba! Reakciju gan neatceros, tas bija drīz pēc kara sākuma, vate tad vēl bija apmulsusi un klusa.
Ilva: Operā pagājušajā sezonā pirms katras izrādes spēlēja Ukrainas himnu. Viens sākumă piecēlās, bet sapratis, kas skan, atkrita atpakaļ krēslā. Knapi noturējos, lai neiešķiltu par spīdīgo pakausi.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.