"Karš man sākās negaidīti, sākumā pat neticēju, ka tas notiek realitātē. Bet jau otrajā pilna mēroga kara dienā mums bija pirmie ievainotie. Godīgi sakot, pirmajā reizē, ieraugot ievainoto, izjutām tādu kā adrenalīna pieplūdumu. Tas bija 45 gadus vecs vīrietis. Viņam bija rokas un galvas trauma. Tagad vērtējot, nekas nopietns. Mēs pat parunājām ar viņu. Viņš teica, ka viņš vienkārši bija mājās, skatījies televizoru, kad viņa mājā trāpīja lādiņš. Tas, ka karš nav uz dažām dienām, cilvēkiem ātri vien kļuva skaidrs," stāstīja Sergejs.
"Kādu dienu mēs ievainotos atvedām uz slimnīcu, un es izgāju ārā uzpīpēt. Tajā brīdī piebrauca civilā automašīna. No turienes izkāpa vīrietis un kliedza, ka mašīnā ir ievainotie. Viņš atvēra bagāžnieku un es ieraudzīju divus zēnus. Viņiem bija aptuveni 16 gadi. Viens bija pie samaņas, viņam bija vairākas traumas kājās un krūtīs. Otrs jau bija bezsamaņā. Pirmo ātri paņēma un nogādāja uzgaidāmajā telpā. Otro nolikām uz nestuvēm, un es uzreiz sāku reanimāciju. Kamēr braucām uz "reģistratūru", es viņu reanimēju un reizē kliedzu, lai man palīgā nāk vēl ārsti, jo biju viens. Atnāca ārsts, paskatījās un teica, ka nav jēgas reanimēt. Bet es tik un tā turpināju, lai gan ar sapratu, ka ar tādām traumām nevar izdzīvot. Pat pēc tam, kad pienāca kāds cits mans kolēģis un teica, ka viss ir beidzies, es turpināju reanimēt... Pēc tam izgāju ārā, uzpīpēju. Un atkal devāmies uz izsaukumiem," stāsta feldšeris.
Viņa atmiņā palikuši daudzi gadījumi. Vēl viens tāds bijis, aptuveni no 15. līdz 16. martam, kad pilsētā jau notika karadarbība. Tikko bija zvanījis vīrietis, kuram bija galvas trauma. Viņš atradās netālu no medicīnas punkta, bet pilsētā skanēja šāvieni. Sergejs uzvilka ķiveri, bruņuvesti un gāja.
"Kamēr mēs braucām, es paskatījos pa labi un redzēju māju, pāris sekundes vēlāk - un mājas vairs nav. Pēc tam sākās apšaude. Šoferis lika man izlemt, vai mēs dodamies tālāk pēc ievainotā. Mēs turpinājām ceļu un mums izdevās, paņemt vīrieti, aizvest uz slimnīcu," atceras Sergejs.
16. martā, braucot pēc ievainotajiem, viņus apturēja iebrucēji.
"Apstājāmies, pacēlām rokas. Viņi sāka uzdot jautājumus, prasīt dokumentus. Bet viņi nesaprata, kas rakstīts mūsu pasēs. Viņi pat nesaprata, ka esam ''ātrā palīdzība". Tomēr beigās palaida. Nekur tālu netikām. Krustcelēs no krūmiem izlēca vēl viens mērkaķis, kas kliedza, ka tagad mūs visus nogalinās. Viņš izšāva gaisā un sāka kliegt "Visi uz zemes". Toreiz domāju - vai tagad ir beigas? Viņi sāka jautāt, vai mēs esam militāristi. Kārtējo reizi nācās skaidrot, ka esam "ātrā palīdzība". Tad pienāca karavīrs un man teica:
"Es tagad varu tevi nošaut, un man par to nekas nebūs." Man nebija ko viņam atbildēt.
Tad viņi mums teica, ka mūs tālāk nelaidīs. "Pasakiet savējiem, ka mēs šausim uz "ātrajiem," sacīja okupanti," ar riebumu stāsta Sergejs.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
aquaman2
Šodien, 8:16
