Vai paralēli ikdienā varēja Ukrainas sabiedrībā sajust to, ka tās pašas valsts austrumos notiek militāra darbība?
Sākumā tas bija jūtams ļoti stipri, jo tā bija paralēla dzīve, kas skāra vairāk vai mazāk visus. Bija piemiņas pasākumi, atceres un cīnītājiem kādas īpašas priekšrocības. Bet tad bija viens mirklis, kad tas viss kļuva ierasts, jo valsts ir liela. Kā mani paziņas reizēm prasīja: kāpēc tu esi Ukrainā, tur taču šauj? Bet Ukraina ir ļoti liela. Ja šauj vienā galā, tad otrā to nedzird, un tā kļuva par statistiku.
Un, no vienas puses, bija pozitīvs moments, ka sabiedrība ļoti pierada pie tā, ka visu laiku ir kaut kāda karadarbība un nesākās panika, haoss vai kaut kāds izmisums, jo tas viss paralēli notika. Bet, no otras puses, tas, ka šī iesaldētā konflikta forma ir un šis karš notiek, tas iemidzina modrību.
Un arī līdz pēdējai dienai sabiedrība īsti neticēja, ka sāksies karš visā valstī.
Un šobrīd, lai arī neaicina un nerekomendē vēl atgriezties atbrīvotajās vietās un arī Kijivā, tur divas trešdaļas iedzīvotāju ir atgriezušās jau tagad, kas atkal izraisa sastrēgumus, un šobrīd milzīga problēma ar degvielu. Es jau pat tagad sāku satraukties, jo rīt atgriezīšos tur…. ļoti, ļoti sarežģīti.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
M Dextutor
Šodien, 0:26
