Jūlija kopā ar ģimeni - vīru, bērniem un vecākiem, Latvijā uzturējās nepilnu diennakti un viņus satikām dažas stundas pirms došanās uz Poliju. Galamērķis ir nokļūt Čehijā pie radiem. Vēl pirms piecām dienām viņi visi atradās Mariupoles dzemdību nama pagrabstāvā, kur slēpās no okupantiem.
“24.februārī plkst. 5.11 no rīta nogranda sprādziens. Bērni histērijā atskrēja pie mums uz guļamistabu un pateica - mammu, ir sācies karš, par kuru mūs brīdināja. Ved mūs vienalga uz kurieni, uz jebkuru pagrabu - mājās mēs vairs nepaliksim,” stāsta Jūlija.
“Mamma kā reiz dzemdību namā dežurēja diennakts maiņu un teica, lai nākam pie viņas. Tur nebija pilnvērtīga bumbu patvertne, bet vienkārši tāds kā ēkas pagrabstāvs. Turp mēs devāmies pārnakšņot. Uz vienu nakti. (TV3: Un cik ilgi tur palikāt?) 46 dienas.”
Dzemdību namā lielākoties uzturējās darbinieki un viņu ģimenes. Ja pirmajās dienās tur bija ap 40mit, 60mit cilvēkiem, tad marta vidū tur dzīvoja jau vairāk nekā 170 mariupolieši. 46 kara dienu laikā, kuras tur uzturējās Jūlijas ģimene, tur pasaulē nāca 26 jaundzimušie.
“Pirmās dienas bija ēdiens, sakari, elektrība, jutāmies pietiekami komfortabli un tā kā mūsu māja bija 400 metrus no dzemdību nama es varēju aiziet mājās izmazgāt drēbes, paņemt kādus produktus ēst gatavošanai, jo centralizēti tur nevienu nebaroja, vienīgi dzemdētājas,” pauž mariupoliete.
“Tādi apstākļi nebija ilgi. 1.martā mums pazuda viens sakaru operators, 2.martā arī otrs. Elektrības centralizēti nebija, atslēdza gāzi, gaismu. Kaut kādi krājumi pateicoties tam, ka bijām dzemdību namā, protams, bija - bija ģenerators un degviela, taču tas viss bija jātaupa, jo mēs atrodamies tuvāk jau 2014. gadā zaudētajai teritorijai.”
Jūlija stāsta, ka viņiem zināmā mērā paveicies, jo dzemdību namā sākumā bijuši pārtika krājumi un arī ugunsdzēsēju ūdens hidrants. Taču uz to nākuši visi vietējie iedzīvotāji un aptuveni nedēļas laikā ūdens beidzies.
“Pienāca brīdis, kad ūdens bija nu tieši tik, cik iedot bērniem padzerties. Par mazgāšanos vai zobu tīrīšanu vispār nebija runas. Mēs galvu izmazgājām 1.martā un pēc tam tikai 25. martā. Un bija brīdis, kad 3 litros ūdens mēs mazgājām trīs galvas, tajā pašā ūdenī mazgājām mantas un vēl ar to pašu ūdeni arī izmazgājām grīdas,” norāda Jūlija.
Ukrainiete stāsta, ka pēdējie sakari ar Ukrainas pārstāvjiem pārtrūka 9.martā un kopš tā brīža pie viņiem varēja nokļūt tikai vietējie brīvprātīgie. Laiku pa laikam viņiem piegādāja maizi, pelmeņus. Sausiņus izdalīja pēc skaita, bet kādu nedēļu nebija pat to. Lai izdzīvotu, cilvēki savstarpēji mainījās ar pārtiku, zālēm: “Mums paveicās, jo bijām medicīnas iestādē, tādēļ kaut kāds minimāls medikamentu klāsts tur bija. Un šīs zāles nācās mainīt pret ūdeni, benzīnu, maizi - vienkārši, lai varētu noturēties pie dzīvības.”
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
katemargulesa
Šodien, 1:54
