Soctīkli šausmās par zvērībām Kijivā

"Satiku meiteni uz ielas mūsu skaistās Gaujas lejā, saule, balts sniegs, bet pavasaris gaisā. Meitene iet pa ielas labo malu, nevis ietvi. Apstājos ar auto blakus un ar savu pilsonisko apziņu atveru logu un stàstu - re ku ir ietve, nevajag iet pa brauktuvi, te auto mēdz ātri braukt… nu kaut ko tādā garā. Un meitene uz to pasmaida un saka - ja ukrainka, ņepoņimaju, možno po ruski…

Paldies Dievam, meitene nesaprata, ko teicu. Pajautāju, uz kurieni iet, lai iekāpj, aizvedīšu. Nu nē, esot tālu, bet izdevās pārliecināt, ka ja viņa ieplānojusi aiziet, tad ar auto tas pat nav tàlu.

Protams, sāku izjautāt, jo teicu, ka gribu zināt no cilvēka, kas piedzīvojis to, ko es tikai redzu kā bildes vai video, bet bez klātesamības…

Meitene vienkārši pajautāja - tu TIEŠĀM gribi dzirdēt?

Un bijām kopā tikai pusstundu, bet VISS ir citādi, kā bija līdz šim. Man likās, ka man bija skaidrs, kas notiek, bet tagad IR skaidrs…Pusstunda ar jaunu ukrainieti..

Par sievietēm, kuras cenšas iziet no Kijivas, bet RU karavīri viņas noķer, izģērbj, drēbes sadedzina un pēc tam nošauj bērnu acu priekšā, tāpēc vadība lūdz vienām no pilsētas prom neiet, tikai apsargu pavadībà…

Par to, ka viņas divi bērni no bailēm raud katru reizi, kad izdzird skaņu, jebkādu…

Par kijiviešiem, kuriem nav ko dzert…

Par to, ka viņai vīrs piezvana atelpas brīžos starp apšaudēm, lai pateiktu, ka vēl dzīvs…

Par to, ka viņa zvanījusi radiniecei Krievijā, un tā pateikusi, lai beidzot runāt muļķības, Ukrainā viss esot labi…

Kad es teicu, ārprāc, kā Krieviju zeme vēl tur, meitene vienkārši pateica - neturēs…bez naida, tikai kā konstatāciju…

PS - Papildināts

Meitene dzīvo kopā pie laba novadnieka ar vēl divām (skolotāja, juriste un farmaceite) ukrainietēm ar bērniem. Un viņa ļoti toleranti pateica: “Krievijas karaspēkam ir pilnīgi vienalga, ko nošaut - ukraini vai krievu. RU karaspēkā ir visādu tautību cilvēki, kuri dara visu to un vēl briesmīgāk, kā mums mācīja skolās par to, ko darīja “atbrīvotāji” Berlīnē 1945.gadā ar tiem iedzīvotājiem, kas trāpījās acu priekšā….Tāpēc, ka, loģiski spriežot, Krievijas karaspēkā vairākumam būtu jābūt krievu karavīriem, vēl briesmīgāk ir tas, ko viņi dara - krievs nogalina krievu, krievs izvaro krievu….Šajā karā tautībai NAV pilnīgi nekāda nozīme”.

Tālākais ir personīgi no manis - nav viegli neasociēt Krievijas armiju ar krieviem (jo tāds, diemžēl, ir valsts nosaukums), bet šajā karā tas jādara. Un šī iemesla dēļ mana cieņa pret krieviem, kuri vai nu ar ieročiem vai tikai ar sirdi ir PAR Ukrainu, ir milzīga. Jo - nostāties pret tās valsts politiku, kuras nosaukumā ir tautības nosaukums, ir neiedomājami drosmīgi.

Bet!!!!! tas jādara tagad, nevis tad, kad Krievijai sāks aptrūkties ieroči…. tagad, kamēr RU armija diemžēl turpina pastrādāt noziegumus, tagad, kad atbalsts Ukrainai ir ukraiņu dzīvības jautājums!

Ne plika graša vērti nebūs tie atbalstītāji, kas parādīsies tad, kad Krievija būs beigta…

(Jauno ukrainieti ar lielām riekstu krāsas acīm sauc Darina …) Nupat kopā apskatījām Siguldas pils kvartālu un gaismas festivālu, abi puikas bildējās pie visām figūrām, un, kad man likās, ka bērni ir pilnībā pārņemti ar krāsām un gaismām, lielākais prasīja mātei - kur mums būs jāskrien, kad te iebruks? Un, kad bijām pilī, vislielākās emocijas bija pagrabā - “re, šajā stūrī mums būs labi gulēt, nez, pie loga te var, jeb labāk pie šīs sienas?”… Prāts atsakās aptvert…

Edited: Un vakar ar visām trijām ukrainietēm tikās Turaidas Muzejrezervāta speciālisti, kuri uzsākuši Krievijas kara noziegumu aculiecinieku liecību apkopošanu.

Es visu laiku papildinu, bet aizmirstu taisni par karu. Pat jebkurā karā ir kaut kādi “goda kodeksi”, piemēram - visi respektē baltu karogu un sarkanu krustu. Bet krievijas karaspēkam šie goda kodeksi sveši - ejot ar baltiem karogiem, kad ukraiņi tuvu, krievieši pārtrauc padoties un šauj uz ukraiņiem… Tas ir noziegums pat kara apstākļos," tā Zane.