"Ierados slimnīcā plkst. 7.00 ar vemšanu, caureju, knapi stāvu kājās. Man vēl liek pagaidīt uz soliņa, jo tur aiz lodziņa savas sarunas notiek.
Es tur mokos, nevaru nosēdēt. Labi, ka līdzi savs cilvēks pie kura pieturēties un pavaidēt. Ielika uzņemšanā, stundu gaidīju kamēr dežūrārsts atnāks un pateiks māsiņām ko darīt. Es joprojām uz tās gultas mokos un vaidu. Ok. Atnesa, pielika man divas sistēmas. Tas, ka sistēma beigusies jau pirms stundas neviens nepamana. Tikai gaidi, mokies un klausies medmāsu sarunās par to, ko labāk Hesburgerā ēst.
Četras stundas bija jāgaida ar tukšu sistēmu pie rokas kamēr atnāks dežūrārsts. Un kad prasi kas notiek, cik ilgi vēl jāgaida, visi tikai - uzgaidiet, uzgaidiet. Un tās māsas tik runā par savu dzīvi, neko nedara, es par viņu dzīvi - komunālajiem maksājumiem, atvaļinājumiem, vakariņām zinu daudz vairāk nekā, kas notiek ar mani. Un tad beidzot ap 12 atnāca dežūrārsts un teica, ka infekciju nodaļa pilna, man nav vietas, var nākties tajā uzņemšanā gaidīt līdz vakaram.
Un tik nelaipni, tik pretīgi izturas, bez maz vai - nav mirstošā kaite, vari pamocīties vēl uz tās kušetes. Tas bija pēdējais piliens. Atteicos no jebkādas viņu palīdzības un aizbraucu uz mājām ārstēties ar sava ģimenes ārsta palīdzību. Un jau vakarā jutos daudz labāk.
Kauns no tādas slimnīcas. Kā var būt tāda vienaldzība. Ok, saprotu, mainās dežūrārsti utt, bet, kad tev staigā tas dakteris garām un saka - ai, iešu iedzert kafiju. Vai kad ieved jaunu pacientu - kas te vispār notiek, kā gribu atpūsties, tā jāstrādā? ! Priekš kam tu tur esi, ja tu gribi atpūsties. Kauns par šo iestādi. Vienkārši kauns," raksta paciente.
Uzzini pirmais, par ko runā Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā.
DŽA
Šodien, 18:45
