Vaira Vīķe-Freiberga: naidnieks darīja visu, lai mēs neiestātos NATO

1999. gadā, kad par Rīgas pils saimnieci kļuva Vaira Vīķe-Freiberga, darāmā ceļā uz NATO bija daudz. V.Vīķe-Freiberga spēja ātri iekarot sabiedroto uzticību, pārliecināt viņus un atbildēt uz jautājumiem, vai mēs esam tādi paši, vai mums ir tādas pašas vērtības, vai Baltijas valstis ir aizsargājamas, vai Baltijas valstis kaut ko dos kolektīvajai drošībai vai tikai ņems. 2002. gadā Latvija līdz ar pārējām valstīm Prāgas samitā tika aicināta pievienoties aliansei, lai šie maldi un šaubas zustu.

Tādēļ, tuvojoties Latvijas dalības NATO divdesmitgadei, LATO nolēma nodibināt balvu par sabiedrības informēšanu un iesaistīšanu drošības diskusijās. Nebija ne mazāko šaubu, ka šī balva jāpiešķir V. Vīķei-Freibergai.

"Mēs šobrīd esam visdrošākajā situācijā, kādā vien varam būt, jo esam gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Mēs arī saprotam, ka mums būs ļoti daudz jādara, lai stiprinātu mūsu valsts aizsardzību, jo drošība nav rezultāts, drošība, patiesību sakot, ir process. Par drošību tāpat kā par neatkarību ir jārūpējas katru dienu, un nekad mēs nevarēsim teikt, ka nupat viss ir beidzies," pasākumā uzsvēra Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Latvijai izdevās tikt NATO pa durvju spraugu

V. Vīķe-Freiberga atgādināja, ka Latvijai NATO, šajā organizācijā, kas tika uzskatīta par aukstā kara atbildi uz sasprindzinājumu pasaulē starp komunistiskajiem un kapitālistiskajiem spēkiem, totalitārismu un demokrātiju, izdevās iespraukties pa durvju spraugu.

"Kad sabruka Padomju Savienība, daudziem šķita, ka viss ir padarīts, paveikts un varēsim skaisti ziedēt un plaukt, un attīstīties. Bet es domāju, ka Latvijā bija noskaņas, ka mums ir cerības, ka mums jācenšas parādīt saviem kaimiņiem, ka mēs neturam naidu par pagātnes pārestībām, esam gatavi turpināt uz priekšu vienā virzienā, kas būtu attīstības, brīvības un demokrātijas ceļš.

Bija tādas pazīmes, momenti, kad šķita, ka NATO varētu būt lieka, nav vairs pēc tā vajadzības. Tajā brīdī, kad Latvija pieņēma lēmumu virzīties tuvāk transatlantiskajām struktūrām, kā toreiz tas tika formulēts, bija tomēr uzstādīti divi mērķi.

Mēs negribam palikt Eiropas pievārtē, mēs negribam palikt nekur stāvam aiz durvīm, kur tiek pieņemti pasaules lēmumi un notiek sazināšanās ar tiem spēkiem, kas iet vienā virzienā, kam ir vienādas vērtības, bet galvenokārt mēs cerējām atrast tādu kopēju ceļu ar mūsu sabiedrotajiem un kaimiņiem, kas garantētu, ka visas tās šausmas, kas bija piedzīvotas 20. gadsimtā, un it īpaši Otrā pasaules kara notikumi, to sekas, okupācija visus garos gadus, ka to visu varēsim atstāt aiz muguras un veidot jaunu, labāku pasauli.

Kad mēs deklarējām šo savu vēlmi, bija tā, ka nebija skaļas gaviles un neviens mūs nesagaidīja atplestām rokām. Tieši otrādi, mums vajadzēja klauvēt pie visādām durvīm, un mūsu darbs toreiz bija klauvēt pie šīm durvīm, tikt iekšā un stādīt priekšā savu viedokli, pretenzijas, kā daži uzskatīja - kā jūs uzdrošināties pretendēt uz tādu statusu, un bija viņiem jāsaka, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka mēs atbilstam visām prasībām un visiem kritērijiem, kādi NATO dalībvalstij, Eiropas Savienības dalībvalstij ir jāizpilda.

Un visus garos astoņus gadus mēs turpinājām to darīt, bet pirmie amata gadi man bija īpaši intensīvi. Un paldies visiem, kuri piedalījās, jo mums bija jāstrādā un jācīnās daudzās frontēs uzreiz. Mums bija jācīnās ar vēstures nastu, holokaustu un kā tas tika uztverts pasaulē, kas notika Latvijā vācu okupācijas laikā. Vēsturnieku komisija bija viens no cīnītājiem šajā pārliecināšanas cīņā.

Mums bija jāpierāda, ka mēs nenospiežam savas minoritātes un nedarām viņiem pāri, un man bija septiņas dienas pēc inaugurācijas, lai atgrieztu atpakaļ Saeimai likumu par valodu, kas, man jau bija teikts, neatbilst ne Eiropas Savienības, ne NATO prasībām.

Un jāsaka paldies tā laika Saeimai un tā laika valdībai, ka tās saprata lietas nopietnību, un likums, lai gan tautas aprindās bija saprasts un pieņemts, bija jāmaina tā, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Un tā mēs turpinājām, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Lai mēs atbilstu prasībām, bet nedarītu paši sev pāri.

Lai mēs varētu izteikt savu viedokli, pārliecību, prasības, savas pretenzijas uz savu vietu zem saules, ka mums ir tādas pašas tiesības kā jebkuram citam. Ja jūs gribat drošību un esat gatavi tai ziedot līdzekļus un gatavoties, tad arī mēs gribam drošību un uzskatām, ka esam to pelnījuši. Bet tas tiešām bija smags pārliecināšanas darbs, tai skaitā ar mūsu pašu mīļajiem tautiešiem. Un LATO bija tilts starp politiskiem mērķiem un gan starptautisko, gan vietējo publisko izpratni par virzību uz NATO.

Lieki piebilst, ka šobrīd varam tikai atviegloti raudzīties atpakaļ uz šiem vēsturiskajiem notikumiem, dziļi nopūsties un priecāties, ka mums izdevās pa to durvju spraugu iekļūt iekšā. Un, ticiet man, bija nopietni spēki dažādās lietās un vietās, kas negribēja, ka mēs tur nokļūtu. Negribēja un aktīvi darbojās pretī.

Tādēļ paldies visiem cīņu biedriem un latviešu tautai, kas tomēr saprata, ka mums ir jāparāda, ka mēs neesam nasta demokrātiskām valstīm, ka mēs piederam pie demokrātiskām valstīm, ka mēs cienām un respektējam savu brīvību un viņu brīvību, un ka mums visiem kopā, stāvot plecu pie pleca kā sabiedrotajiem, būs vieglāk šo brīvību aizstāvēt un nākotnē garantēt," sacīja V. Vīķe-Freiberga.

Esam visdrošākajā situācijā, kādā vien var būt

Jau kopš deviņdesmito gadu vidus bija pilnīgi skaidrs, ka lielā cerība, ka Krievija kļūs par demokrātisku, civilizētu un liberālu valsti, kurā tiks ievērotas cilvēktiesības, sāka zust, un tiem, kas tajā laikā bija atbildīgi par Latvijas likteni, bija tikai viens skaidrs ceļš, kas Latvijai ejams - dalība gan Eiropas Savienībā, gan NATO. Lai gan 1996. gada samitā Madridē Latvija un pārējās Baltijas valstis pat netika pieminētas kā potenciālās NATO kandidātvalstis un dalībvalstis, likās, ka tas ir kaut kas tāls un skaists.

"Mēs daudzreiz dzirdējām no mūsu tagadējiem sabiedrotajiem un draugiem - varbūt jūs iestāsieties Eiropas Savienībā, bet NATO - tur ir lielas šaubas. Diez vai jums vajadzētu kaitināt Krieviju, diez vai jums vajadzētu jaukt kaut kādu pasaules kārtību," sacīja E. Rinkēvičs.

Viņš atcerējās, ka tas laiks bija diezgan sarežģīts - bija daudz jādara, lai veidotu mūsu aizsardzības sistēmu, lai veidotu mūsu valsts drošības iestāžu sistēmu, un mūsu diplomātiem gan Eiropā, gan viņpus okeānam bija daudz jāstrādā, lai pārliecinātu ārvalstu sabiedrotos un partnerus, ka mēs varam un spējam būt alianses dalībvalsts. Līdz 2000. un 2001. gadam jautājumu, vai Latvija kļūs par NATO dalībvalsti, bija vairāk nekā atbilžu.

Politoloģe Žaneta Ozoliņa atgādināja politiķu nopelnus, lai Latvija varētu iestāties NATO, bet ne mazāk nozīmīga, viņasprāt, bija sabiedrības attieksme, un nebūt ne visi simtprocentīgi atbalstīja Latvijas dalību aliansē. Bija jāveic arī tā saucamais otrās līnijas darbs, un tas bija darbs ar sabiedrību, darbs, pārliecinot sabiedrību, ka tā ir vienīgā politiski pareizā izvēle, kas novedīs pie Latvijas drošības un aizsardzības noturēšanas. Un šajā sabiedrības iesaistīšanas, informēšanas darbā lielu lomu spēlēja arī V. Vīķe-Freiberga.

ASV vēstnieks Latvijā: Kopā esam gatavi aizstāvēties pret jebkādiem draudiem

ASV vēstnieks Latvijā Kristofers Robinsons NATO dalības divdesmitgadei veltītajā pasākumā Kara muzejā sarunā ar “kontekst.lv” uzsvēra: "Latvija šodien ir stiprāka, tā ir vienotāka. Par Amerikas Savienoto Valstu un Latvijas attiecībām bieži saku - kopā mēs esam stiprāki. Tas ir brīnišķīgi, ka šis notikums tiek svinēts šādā veidā. 20 gadi kopā, kopā stiprāki, drošāki kopā, gatavi jebkuram izaicinājumam! Mums ir pastāvīgas saistības pret Eiropu. Mūsu 5. panta apņemšanās ir svēta apņemšanās, kā teica prezidents Baidens: eiropieši, latvieši var būt pārliecināti par mūsu spēcīgo, nepārtraukto transatlantisko partnerību, kas turpināsies. Mēs esam gatavi aizstāvēties pret jebkādiem draudiem, neatkarīgi no to formas."

Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds pirms izstādes atklāšanas viesiem sacīja: "NATO šodien pilda savu funkciju, NATO parāda, ka tā ir drošības klints. Un mēs arī to veicinām, attīstot savas spējas, iesaistot sabiedrību, attīstot infrastruktūru, lai mūsu sabiedrotie varētu šeit ierasties un tie, kas jau ir šeit, varētu turpināt būt šeit. Turklāt mēs uzņemamies iniciatīvu un parādām sabiedrotajiem, cik svarīgi ir ieguldīt aizsardzībā šajos laikos."

Pie Brīvības pieminekļa Rīgā atklāta brīvdabas fotoizstāde, kas veltīta Latvijas iestāšanās NATO vēsturei. Dienu iepriekš tur notika militārā aprīkojuma izstāde, kurā piedalījās sabiedroto valstu Itālijas, Spānijas un Kanādas karavīri. Uz “kontekst.lv” korespondenta jautājumu, vai esat gatavs mūs aizstāvēt draudu gadījumā, Kanādas militārpersona atbildēja: "Protams, 100%! Tā ir daļa no NATO!”

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā